Redzēt un piedzīvot skaistumu nozīmē dalīties savā skaistumā. Tas ir radīšanas akts- uztvert skaisto un izstarot tā apziņu. Brīdī kad man pieskaras kaut kas skaists, es radu. Viss skaistais ko mēs radām, jau ir mūsos, tas ir mūsu iekšējais skaistums. Radīt nozīmē dot dzīvību.

Tā ir mana esamības forma, būt par radītāju. Kopš sevi atceros, manī mīt milzīga zinātkāre, aizrautīga kāre izzināt dzīves esenci. Kā bite iegrimst ziedā lai piekļūtu nektāram, tā arī mana daba iegrimst radīšanas brīnumā. Tā neprot pa pusei, tā ir pilnīga atdošanās dzīves brīnumam. Spēja un iekšējs aicinājums ieraudzīt skaisto, dievišķo pat vismazākajā zāles stiebriņā, un caur šo redzēšanu un radīšanu turpināt vairot...

Man mīļš teiciens- Dievam nav citu roku kā vien tavējās.

Cik vien sevi atceros, manas rokas ne mirkli nav stāvējušas mierā. Jau būdama maza meitene, es mēdzu izdzīvot izlasītās pasakas caur rotaļām. Un kas gan cits, ja ne Radītājs ir tas, kas rotaļājas caur mums un mūsu bērniem.

Būdama tikai 6 gadus veca, es slimības rezultātā zaudēju dzirdi. Dievs dod, dievs ņem, taču nekas, it nekas šai pasaulē nenotiek bez radītāja ziņas. Laika gaitā manas uztveres spējas attīstījās līdz ''skārienjūtīgumam''. Lai spētu uztvert apkārt notiekošo, es lūdzu radītāju- ļaut iepazīt šo pasauli tā, lai es Redzu, tā lai es saprotu. Un patiesi, radītājs piepilda visas mūsu sirds lūgšanas- mana dzīve ir tik pieredžu pilna, tik krāsaina..Cik krāsu pilni mēdz būt mani darbi, vai tie būtu tērpi, vai gleznas vai dzejoļi. Jau bērnībā izlasīto pasaku tēli dzīvo caur mani kā dzīvi.Viņi visi ir manī, Pepija Garzeķe, Ronja laupītājmeita, princeses,mazās raganiņas un citi..

Dieviņš katram no mums ielicis pūrā savus talantus. Man tie ir rociņās. Tādos roku darbiņos, kas paši atnāk, paši rociņās top. Vai tā būtu ota un audekls, vai kāda cilvēka seja vai mati, jā, arī dvēselei es pieskaros, maigi, uzmanīgi un ar mīlestību pret katru dzīvu būtni.  Adata un diegi manās rokās kļūst par burvju rīkiem un es nododos ik darbiņam ar pilnu atdevi un aizrautību. Katrs instruments mūsu rokās var kļūt par burvju rīku, ja vien darām Savu darbiņu ar mīlestību un atbildību.

Es nemēdzu daudz runāt par saviem darbiem, man šķiet būtiski, ka darbi runā paši par sevi.

Mans iedvesmas Avots un svētnīca ir Daba. Spēku un tīrību šajā informācijas un trauksmes pilnajā, ego diktētajā pasaulē es rodu no dzīvas saiknes ar dabu. Es apbrīnā veros Lielā mākslinieka radītajā brīnumā..Kā Daba runā caur bezgalīgi skaistām gaismas un tumsas spēlēm.. caur miglu, kas agros rītos kāpj no melnas zemes, tik bieza, ka to var smērēt uz maizes . Elpa aizraujas, satiekot briežu bariņu vai  pūcīti naktī pār ceļu pārlaižamies. Ik mazākais zāles stiebriņš ir brīnums, ja kļūsti vērīgs..

Dzīves rats griežas un iet savu nepielūdzamu ciklu. Tāpat kā dabā, arī cilvēka dzīvē ir gadalaiki, un tagad, kad jūtu tuvojamies savu pilnbriedu, es arvien biežāk jautāju sev, kas ir tas mistiskais varoņdarbs kas man jāpaveic?